Par skolu

IMG_25271961.gadā Ogres rajona valdības gaiteņos lēma, ka Suntažos būs otra skola – Suntažu internātskola. Tā savu darbu sāka trīs gadus pirms tika uzcelta pati skolas ēka. Audzēkņi dzīvoja barona fon Hānenfelda zirgu staļļos izveidotajās istabiņās ap divdesmit bērniem, gudrībās smelties devās uz Suntažu vidusskolas telpām.

Skolas dzīve ir kā cilvēka mūžs: bērnība, jaunība un briedums. Bērnu un skolotāju acu priekšā dzima jaunā skola. Trīsstāvīga ķieģeļu ēka ar zemes celiņiem un 15 ha klaju lauku visapkārt . Skatiens tālu varēja aizslīdēt pār Suntažu ārēm. 1964. gada 1.septembrī skolā ienāk 211 bērni, līdz mācību gada beigām viņu skaits ir pieaudzis līdz 336. Skaties un brīnies, kur viņi visi satilpa, jo skoliņa nav liela. Starpbrīžos visi pa pāriem kustējušies pulksteņa rādītāja virzienā stingrā pieaugušo uzraudzībā, pēc stundām skolas formas tērpus nomainīja darba apģērbs, rokās gūla darba rīki un tapa ābeļdārzi, lauki ar kartupeļiem, burkāniem, garšaugiem, dārzeņiem, upeņu dārzu. Bērītis veda pārējo pārtiku no veikala, kaut kur rukšķēja sivēni. Savu artavu skolas ēdienkartē deva arī siltumnīca. Vasarā skolā palika līdz 30 bērniem, gan jau ar to ravēšanas patikšanu kā bija , tā bija, bet lauki tika rušināti un raža vākta. Skolas apkārtnē sāka augt koki – liepas, ozoli, tūjas, bērzi, lazdas. Pavasaros ziedēja ceriņi un jasmīni. Skolotāji iekārtoja kabinetus, mācīja bērnus un audzināja. Uz skolu brauca otrā pasaules kara dalībnieki un Suntažos guldīto karavīru piederīgie. Kopā dalījās atmiņās, stādīja piemiņas kokus. Ierindas skatēs brašu soļu dunā rībēja telpu sienas. Tā pagāja skolas bērnība. Šajā laikā skolas darbu vadīja Ansis Millers (1961. – 1964.), Vladislavs Ģenģeris ( 1964.-1974.), Egils Kristkalns ( 1974.-1977.). Skolas bērnībai bija 11 skolēnu izlaidumi. Skola iegūst Lietišķās mākslas novirziena titulu. Tas nozīmēja, ka mazie pirkstiņi prasmīgu darbmācības skolotāju vadībā darināja skaistus un praktiskus roku darbus.

Skolas Jaunība sākās ar muzeja izveidošanu. Skolas gaiteņos nu jau staigāja 420 bērni. Viņi runāja latviski un krieviski. Skolotāji klasi audzināja pa divi – audzinātājs un audzinātāja. Skolotāji ar bērniem brauca ārpus Latvijas robežām, uzņēma ciemiņus paši. Suntažu kolhoza laukos lasīja pārsvarā kartupeļus, retāk sanāca novākt burkānus, galda bietes. Pavasaros kolhoza siltumnīcās veda zemi, piķēja un pārstādīja stādus. Ja vēl strādnieks izvizināja ar savu traktoriņu, tad bija iegūta lielākā balva. Par darba rezultātiem skolas bērni saņēma arī darba algu. Bet dūmi lauka malā nozīmēja, ka kartupeļi spaiņos birst kārtīgi un kāds bariņš cepas ugunskura karstajās oglēs. Kas gan var būt gardāks par oglēs ceptu tupeni talkas laikā?

Skolas jaunībā tāpat bija jāmācās. Skola piedalījās olimpiādēs, konkursos . Mājturības olimpiādē bija skaidrs, kam tiks godalgotās vietas. Savādāk būt nevarēja, ja bērni 4 stundas nedēļā strādāja praktiskos darbus. Pagasta iedzīvotāji nāca skatīties varenās izstādes. Tāpat skolotāji nenogurstoši sēdēja pēc stundām, jo divnieks nedrīkstēja būt pionierim, kur nu vēl komjaunietim. Par to, vai izdevās, vislabāk zina paši bērni! Skola sāka lietot „kosmētisku” kā ja visi jaunieši. Stādītie koki kailo uzkalnu sāka ietērpt savos zaļajos vainagos. Tad kur nu vēl prieki Skolai, kad tās smilšainās basās kājas ieāva melnās asfalta kurpēs. Skolnieki varēja uzelpot, vieglāk bija mazgāt skolas telpas, smiltis palika uz asfalta. Tuvojoties brieduma gadiem, bērnu skaits skolā samazinās. Ābeles sakuplojušas. Vasarās notiek nometnes. Skolas bijušie lauki aizaug ar zālāju, jo vasarās Skolā bērnu vairs nav. Upeņu dārzs nīkuļo pamestībā.

Vēl āboli gulst katru rudeni kastēs, būs ziemai gardumiņš. Pavāres gādā par ābolu sulas saglabāšanu . Valstī sākas politiskās varas maiņa. Skolas darbinieki dodas uz Rīgu tāpat kā lielākā daļa Latvijas cilvēku. Plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, kas tiek vilkti ārā no paslēptuvēm vai iegādāti, cilvēki plecu pie pleca stāv uz barikādēm ar cerībām sirdī . Kā jau jaunībai gadās, tā atsakās no Skolas muzeja, jo tajā taču ir bijušo laiku propaganda. Pārāk strauja bija jaunība, vēlēdamās atbrīvoties no vecā. Viss viļņojas, arī bērnu skaits skolā , jo vecāki gatavojas strādāt savu senču zemēs un vajadzīgas izpalīdzīgas darba rokas…..

Skolā sāk mācīties bērni ar somatiskajām saslimšanām. Jaunības laikā skolas darbu vada direktori Pāvels Jakovļevs ( 1977.-1981.), Genovefa Bogdāne ( 1981.-1985.), Gunārs Pabērzs (1985.-1988.), Austris Eglītis (1988) un Edgars Skrabis ( 1989.-1992.). Jaunībā skolai bija 17 izlaidumi.

Sasniedzot brieduma gadus, Skolā ir 101 bērns. Skola vairs nevar dod katram bērnam mācību grāmatas, vecākiem ir jāmaksā bērnu uzturēšanās izdevumi. Sapņi par paradīzi pēc dziesmotās revolūcijas Latvijā zūd. Bez darba nekas pats par sevi nenotiek. Cilvēki grib strādāt , bet kā….? Viss ierastais pazūd, bet kam jānāk vietā, īsti neviens nezina. Tik ļoti 50 gadu sistēma, kas „ tev norādīs kā ir pareizāk darīt” traucē sākt jauno dzīvi. Jo nav vairs norādītāju, nu ir jāsāk pašiem meklēt, domāt un darīt kā labāk. Skolai brieduma laiks iet cauri ar nepārtrauktām izglītības reformām. Vēl viena nav beigusies, kā sākas nākošā. Ceturkšņus nomaina semestri, atzīmes – balles, bērns var beigt skolu ar tādiem vērtējumiem, kādus nu ir sapelnījis. Bērns pirmo reizi savā dzīvē iegūst tiesības, ar kurām nezina kā īsti rīkoties. Pārbaudes institūcijas rodas kā sēnes pēc silta ražena lietus. Ābolus no ābelēm kopgaldam vairs nedrīkstēja izmantot, jo nav sertifikātu, kur nu vēl kaut ko pašiem audzēt. Tas nedarbojās, tad reformas sāka laipot. Ābeles neskuma par to, tās ziedēja katru otro gadu un bagātīgi rudeņos savas veltes deva visiem, kas gribēja un varēja paņemt. Gadalaiki mainījās, gadi gāja un bērni auga.

Skola visā šajā virpulī centās noturēt to līniju, kādēļ tā vispār tika radīta – mācīt un audzināt bērnus. Tās tēls iegūst jaunus vaibstus. Telpas remontē pēc Eiro remontu parauga ar darbinieku spēkiem un to līdzekļu daudzumu, ko var atvēlēt. Krāsu prieks rotaļājas rīta vai vakara saules staros. Telpas, tāpat kā bērnībā un jaunībā, kopj arī bērni, jo tās ir viņu otrās mājas. Bērni mācās , dzied, dejo, sporto, apgūst dažādus roku darbus, brauc uz konkursiem un olimpiādēm. Kopā veido tradīcijas – pasākumus , izstādes u.c., priecājas un skumst, jo tādas ir visas dzīves , arī skolas.

Jaunievedums – projekts, sākotnēji visus dara bažīgus un biedē. Vēlāk jau izdodas sarast un skola savu izskatu sāk mainīt, pateicoties projektos gūtajiem līdzekļiem. Skolai brieduma gados joprojām ir draugi, kas dod iespēju paceļot bērniem ārpus Latvijas , doties uz citām skolām, apmeklēt baseinu un iegūt spēļu laukumu un labiekārtotas telpas.